Lāčplēša dienā karavīri palīdz arī Covid-19 nodaļās. Zemessardzes Ingas Plismanes pieredze

Lāčplēša dienā pieminam Latvijas Brīvības cīņās kritušos karavīrus. Salīdzinot ar šī brīža miera laikiem, tolaik karavīriem bija pavisam citi uzdevumi, taču arī Covid-19 pandēmijas laiks licis armijai pielāgoties un palīdzēt citādi. Tā, piemēram, jau teju nedēļu zemessardzes karavīri palīdz aprūpēt Covid-19 pacientus Rīgas 1. un 2. slimnīcā. Ar Latvijas Radio savā pieredzē dalās zemessardze Inga Plismane, kura savu dienestu kādu laiku pildīs, palīdzot Covid-19 slimniekiem. 

Ar Zemessardzes 1. brigādes Medicīnas rotas vecāko zemessardzi, karavīru-glābēju Ingu Plismani Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents tiekas sestdienas pēcpusdienā pie Rīgas 2. slimnīcas Ziepniekkalnā. Darba pārtraukumā Inga uz sarunu iznāk tērpusies Zemessardzes formā, taču slimnīcā šo ietērpu nomaina respirators un citi aizsarglīdzekļi, lai nesaslimtu ar Covid-19. Inga Plismane šobrīd savu dienestu Zemessardzē pilda Rīgas 1. un 2. slimnīcā, palīdzot infekcijas pacientu aprūpē.

“Šeit mēs no rīta, no pulksten 8.00 līdz 22.00 pildām pienākumus, kuri mums tiek uzdoti. Tas var būt, sākot ar brokastīm, kas jāpalīdz, – barot pacientus, kuri paši nespēj. Tad ir pozicionēšana, arī gultu pārklāšana, telpu uzkopšana, pacientu vešana uz procedūrām vai izmeklējumiem, ja tas ir nepieciešams. Tā kā visas dienas gaitā darām to, ko mums liek darīt medicīnas personāls, mēs aktīvi iesaistāmies un palīdzam viņiem atvieglot ikdienas soli,” par savu ikdienu slimnīcā stāsta Inga.

Abās slimnīcās ik dienu strādā divi zemessargi. Diena, kurā Latvijas Radio tiekas ar Ingu, ir viņas pirmā darba diena šeit. Ingai gan ir pieredze medicīnā. Arī izglītība un ikdienas darbs ir ar to saistīts, tiesa gan, ne ar pacientiem slimnīcā – viņa strādā ģenētikas laboratorijā.

Viņa saka: “Katrā gadījumā man medicīna nav sveša lieta, jo es arī esmu pati strādājusi medicīnā, gan arī studējot – ātrajā palīdzībā un arī slimnīcā. Tā kā pieredze man ir un man šo darbu ir daudzreiz vienkāršāk veikt; katrā gadījumā tas, ka es vēl varu palīdzēt kolēģiem, – tas ir liels gandarījums.”

Plismane stāsta – katru reizi, ejot “netīrajā zonā”, ir jānodrošinās ar visiem aizsarglīdzekļiem. Tikšanās dienā Inga jau paspējusi uzkopt telpas, aprūpēt gulošos pacientus, piemēram, pienesot ūdeni.

Dienas otrajā pusē jau atkal jākopj telpas un jādod pusdienas, un jādara citi mediķu uzdotie darbi. Darīt ir daudz ko, taču ir smagi – galvenokārt  tieši emocionāli.

“Jā, ir ļoti grūti, un ir tas jautājums: “Kapēc?” Nu, ir iespēja vakcinēties, nevis uzklausīt kaut kādus pseido paziņojumus par ķiploku ūdens dzeršanu, citronu sulas smērēšanu degunā. Tas nepalīdz. Un kāpēc izvēlēties kaut ko tādu, kad tiešām ir vakcīnas, kas ir pieejamas un dod iespēju nesaslimt smagā formā un nenokļūt slimnīcā. Tas ir jautājums, uz kuru nevar atbildēt arī paši pacienti: “Nu, nezinu. Te es esmu…” Diemžēl, tā ir tāda spēle uz veiksmi, bet ja ir iespējas… Kā es saku – profilakse vienmēr ir lētāka kā ārstēšana,” pauž Plismane.

Rīgas 2. slimnīcas valdes priekšsēdētājs Sandris Petronis skaidro – slimnīca Covid-19 pacientu gultas atvērusi aizvadītajā nedēļā, un Zemessardze palīdzot pildīt dažādus fiziskus darbus, kā arī ir atbalsts telpu uzkopšanā un vēl neiekārtoto telpu sagatavošanā pacientu uzņemšanai.

Petronis uzsver, ka galvenais ieguvums ir mediķu laika ietaupīšana, tādējādi viņi vairāk var pievērsties tieši pacientu ārstēšanai.

Slimnīcas vadītājs arī atzīst – armijas pārstāvju uzdevumi šodien ir citādi nekā agrāk, taču Lāčplēša dienā ir iespējams saprast, ka arī ļoti daudz kas ir tāds pats kā kādreiz.

“Ja mēs runājam par Lāčplēša dienu, tajā laikā mēs pieminam cīņas, kas ir vēsturiski izcīnītas, lai nodrošinātu, ka mēs varam dzīvot brīvā valstī.

Tās paralēles, ko es velku, ir – arī šobrīd ir ārkārtas stāvoklis, ir laiks, kad vajag mobilizēties, mediķi ir mobilizējušies un es priecājos, ka nāk palīgā arī citi – mediķiem nāk palīgā Nacionālie bruņotie spēki, piesakās arī brīvprātīgie cilvēki, kas gribētu palīdzēt un plus vēl morālais atbalsts, kuru sniedz plašas tautas masas. Tas mūs mobilizē, mēs saprotam, ka mums ir kopīgs uzdevums, kas ir jāizpilda, un tas mobilizē un vieno,” norāda Petronis.

Arī Inga Plismane šī brīža notikumus zināmā mērā saista ar tiem notikumiem, kurus pieminam 11. novembrī.

“Man pat gribētos teikt, kā bija filmā “Dvēseļu putenis”, kad Zeltiņš piegāja saviem puišiem klāt un teica: “Eu, puikas! Nu jāiet, jāceļas!” Un tad iestājās klusums, un tad viens no karavīriem teica: “Nu, ejam!” Un es gribētu, ka arī mēs visi šajā situācijā, kāda ir valstī, ka mēs visi kopā celtos un teiktu: “Jā, ejam vakcinēties!” Tas mūs izvedīs no Covid krīzes ārā, mēs varēsim atgriezties atpakaļ normālā dzīvē, iet uz skolu mācīties vai iet uz teātri un baudīt normālu dzīvi,” atzīmē Plismane.

Lāčplēša dienā gan Inga slimnīcā nestrādā. Viņai jābūt savā pamatdarbā. “Un vakarā noteikti, protams, līdz komandantstundai, mēģināšu aiziet līdz krastmalai un nolikt svecīti, kā tas ir darīts katru gadu. Ja nesanāks, tad mājās uz loga uzlikšu svečturus ar svecēm,” piebilda Inga.